Psiholoģiskā prehabilitācija

Prehabilitācija (angļu val. prehabilitation) ir mērķtiecīgs, uz pierādījumiem balstīts un multidisciplinārs process, kas tiek īstenots periodā no diagnozes noteikšanas līdz plānotai ķirurģiskai vai citai medicīniskai intervencei. Tās mērķis ir uzlabot pacienta funkcionālo kapacitāti, fizioloģiskās rezerves un psiholoģisko noturību, lai palielinātu organisma spēju izturēt ārstēšanas radīto stresu, mazinātu pēcoperācijas komplikāciju risku un veicinātu ātrāku un veiksmīgāku atveseļošanos. Mūsdienu izpratnē prehabilitācija ietver vienu vai vairākas intervences – fiziskās slodzes programmas, uztura optimizāciju, elpošanas treniņus un psiholoģiskās stratēģijas –, kuras tiek individualizētas atbilstoši pacienta vajadzībām un veselības stāvoklim.

Prehabilitācijas pamatā ir koncepcija, ka pacienta funkcionālais stāvoklis pirms operācijas ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka pēcoperācijas atveseļošanās gaitu. Jo lielākas ir pacienta fizioloģiskās un psiholoģiskās rezerves pirms ārstēšanas, jo efektīvāk organisms spēj adaptēties operācijas izraisītajam fizioloģiskajam stresam. Tādēļ prehabilitācija tiek uzskatīta par proaktīvu pieeju perioperatīvajā aprūpē, kas fokusējas nevis uz komplikāciju ārstēšanu pēc to rašanās, bet gan uz to profilaksi, stiprinot pacienta resursus jau pirms ārstēšanas sākuma.

Pētījumi liecina, ka prehabilitācija pozitīvi ietekmē pacientu fizisko veselību. Regulāras fiziskās aktivitātes un uztura optimizācija pirms operācijas uzlabo kardiopulmonāro kapacitāti, muskuļu spēku, fizisko izturību un funkcionālās spējas, kā arī samazina pēcoperācijas komplikāciju biežumu un hospitalizācijas ilgumu. Sistemātisko pārskatu un metaanalīžu rezultāti rāda, ka visefektīvākās ir multimodālas programmas, kurās fiziskās aktivitātes tiek kombinētas ar uztura un psiholoģiskām intervencēm.

Līdztekus fiziskajiem ieguvumiem arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts psiholoģiskajai prehabilitācijai. Psiholoģiskās intervences ietver psihoizglītošanu, trauksmes un stresa mazināšanas metodes, relaksācijas un apzinātības tehnikas, miega kvalitātes uzlabošanu, kā arī pašefektivitātes un motivācijas stiprināšanu. Šo intervenču mērķis ir veicināt pacienta aktīvu iesaistīšanos ārstēšanas procesā un veselībai labvēlīgas uzvedības pārmaiņas.

Pierādījumi liecina, ka mazāka pirmsoperācijas trauksme un labāka psiholoģiskā sagatavotība ir saistīta ar zemāku pēcoperācijas sāpju intensitāti, labāku emocionālo pašizjūtu, augstāku līdzestību rehabilitācijas procesam un veiksmīgāku funkcionālo atveseļošanos. Īpaši nozīmīga ir miega kvalitātes uzlabošana, jo miega grūtības ir viens no faktoriem, kas saistīts ar ilgstošām pēcoperācijas sāpēm un lēnāku atveseļošanos.

Individualizēta psiholoģiskā sagatavošana, kas vērsta uz miega kvalitātes uzlabošanu un uzvedības maiņas veicināšanu, palīdz pacientiem labāk sagatavoties operācijai, stiprina viņu pašefektivitāti un sekmē adaptīvu uzvedību pēcoperācijas periodā. Pētījums uzsver veselības psihologa nozīmīgo lomu multidisciplinārā prehabilitācijas komandā.

Lai gan jēdzieni prehabilitācija un rehabilitācija ir cieši saistīti, tie apzīmē atšķirīgus ārstēšanas procesa posmus. Prehabilitācija tiek īstenota pirms operācijas vai citas medicīniskas iejaukšanās un ir vērsta uz pacienta resursu stiprināšanu, savukārt rehabilitācija sākas pēc operācijas, traumas vai slimības akūtās fāzes un koncentrējas uz zaudēto funkciju atjaunošanu, komplikāciju mazināšanu un pacienta atgriešanos ikdienas dzīvē. Tādējādi prehabilitācija ir profilaktiska un preventīva pieeja, bet rehabilitācija – terapeitiska un atjaunojoša pieeja. Mūsdienu perioperatīvajā aprūpē abas tiek uzskatītas par savstarpēji papildinošām nepārtrauktas pacienta aprūpes procesa sastāvdaļām.

Izmantotā literatūra

de Loughry, G., & Sherwin, A. (2026). Prehabilitation. Anaesthesia & Intensive Care Medicine, 27(7), 406–412. https://doi.org/10.1016/j.mpaic.2026.05.003

Fleurent-Grégoire, et al. (2024). Towards a common definition of surgical prehabilitation: A scoping review of randomised trials. British Journal of Anaesthesia, 133(2), 305–315. https://doi.org/10.1016/j.bja.2024.02.035

McIsaac, D. I., Gillis, C., Hladkowicz, E., et al. (2025). Relative efficacy of prehabilitation interventions and their components: Systematic review with network and component network meta-analyses of randomised controlled trials. BMJ, 388, e081164. https://doi.org/10.1136/bmj-2024-081164

Shi, G., Xu, H., Tang, X., Ding, Q., Tong, Y., Xu, Y., & Pan, H. (2026). Preoperative prehabilitation in adults: A concept analysis. International Journal of Nursing Studies Advances, 10, 100565. https://doi.org/10.1016/j.ijnsa.2026.100565

Tidmarsh, L. V., Harrison, R., & Finlay, K. A. (2024). Prehabilitation: The underutilised weapon for chronic pain management. British journal of pain, 18(4), 354–364. https://doi.org/10.1177/20494637241250239

Whale, K., Johnson, E., & Gooberman-Hill, R. (2025). The role of health psychology in surgical prehabilitation: Insights from REST, a preoperative sleep intervention for total knee replacement patients. Musculoskeletal Care, 23(2), e70088. https://doi.org/10.1002/msc.70088